Aizvadītajās brīvdienās Dagdas apkārtnē notika kārtējais, trešais, Latvijas trofi reida čempionāta posms. Uz katru Latgales iedzīvotāju droši vien ir kāds desmits bebru un vismaz desmit tūkstoši latvāņu.
Ja bebri ir pārbaudīti džiperu labdari, tad latvāņi ir Latgales trofi īpatnība. Pirmajā gadā tas bija pamatīgs šoks. Pēc visiem šausmu stāstiem, par nepiesardzīgiem tūristiem, kas veseliem autobusiem tieši no latvāņu pļavām tikuši nogādāti tuvāko slimnīcu reanimācijas nodaļās, diez kā negribējās kāpt ārā no auto, lai pārbaudītu šo ķīmisko ieroci uz savas ādas.
Bet divas dienas šļakstinoties pa svaigi spiestu latvāņu sulu, tā arī nevienam no vairākiem simtiem sacensību dalībnieku nekāda skāde veselībai neradās. Šogad sacensības notika pāris mēnešus agrāk un latvāņi vēl nebija paspējuši sasniegt savu majestātisko trīs metru izmēru. Tāpēc tā arī neatbildēts palika jautājums, vai virzienā uz austrumiem latvāņi kļūst mazāk indīgi, vai sacensību adrenalīns, tautas valodā saukts arī par „gonkas tvanu”, ir perfekta pretinde.
Bet tas netraucēja noskaidrot labākos neceļu braucējus. Šim nolūkam sestdien bija paredzēta varen plaša orientēšanās zona, kurā sportistiem četrpadsmit stundu laikā bija jāatrod pēc iespējas vairāk kontrolpunktu. Tie pārsvarā bija izvietoti bebru dīķa pašā vidū vai kādā citā autobraukšanai īpaši nepiemērotā vietā. Te nu katrs dalībnieks kārtējo reizi tika nostādīts dilemmas priekšā – riskēt ar visu un mēģināt piekļūt šim punktam izstieptas rokas attālumā, vai braukt pameklēt ko vieglāku. Vairums, protams, izvēlējās riskēt un bieži vien pat paši saviem spēkiem spēja sasniegt cietzemi.
Kādā brīdī dalībniekiem vajadzēja iebraukt pamestā grants karjerā un nodemonstrēt skatītājiem savas spējas vertikālu šķēršļu pārvarēšanā. Ja, pārvietojoties pa purvu, dzinējam jābubina gandrīz tukšgaitā, tad lai uzbrauktu pa stāvu sienu ir jāpielieto labās puses pedālītis. Te ir vajadzīga pamatīga negatīvā pieredze, lai pilots zinātu, kurā brīdī kārtīgi iegriezts lielais purva ritenis dabūs mežonīgu saķeri un izārdīs pusi transmisijas. Bet ja transmisijā jau ir kāds neliels defektiņš, vai vienkārši metāla nogurums, tad ir visas iespējas sacensības beigt priekšlaicīgi vai vismaz iekulties vairāku stundu remontdarbos. Šī reize nebija izņēmums. Līderi mierīgi un pārliecinoši veica visai viltīgos kāpumus un lēcienus lejup no stāvām kraujām, kamēr pārējie krāja negatīvo pieredzi. Reduktori, pusasis, kardāni un tā tālāk un tā joprojām. Auto rezerves daļu tirgotājiem pļaujas laiks.
Svētdien pilnīgs saldais ēdiens skatītājiem. Tradicionālās apļa sacensības, kur katrs interesents var pavērot visu bezceļa braukšanas paņēmienu arsenālu tuvplānā. Trīs stundu laikā dalībniekiem bija jāveic pēc iespējas vairāk apļu vairakkārt šķērsojot upīti un purva niedrāju. Vēl pēc dažām stundām kūdra būtu izšķūrēta pa malām un varētu mierīgi pārvietoties pa slapjām smiltīm. Bet pirmās pāris stundas vienmēr tās grūtākās, kad dūņas tiek raktas tikai dziļāk un dziļāk. Skarbais neceļš vēl nav atsijājis vājākos un lai apbrauktu iestigušos tiek dzītas arvien jaunas rises… Bet skatītājiem, protams, ir ko redzēt.
Arī kvadraciklu ieskaitē šī nebija nekāda pavizināšanās pa mežu. Bija jāliek lietā visi iespējamie paņēmieni dziļo ūdens šķēršļu pārvarēšanai. Nācās stumt, vilkt un grūst savus braucamos gan vienatnē, gan abiem komandas biedriem kopīgiem spēkiem. Sīvā cīņā uzvarēja Igaunijas duets Ivo Kikas un Imre Tammkōrv. Otrie Jānis Dardzāns un Dagnis Paeglis. Trešajā vietā Gints Ozoliņš un Raitis Rauza.
Open ieskaitē pārliecinoši uzvarēja beidzamo gadu līderi Arņa Puša ekipāža, aiz sevis atstājot Jāņa Siliņa un igauņa Toivo Tubli ekipāžas. Tr1 ieskaitē arvien pārliecinošāk sevi piesaka Aigara Mizgas ekipāža. Ar uzvaru Latgalē viņi pavisam noteikti ir pieteikušies cīņā par šī gada čempionu titulu. Otrajā vietā lietuvieši Rokas Danilevičius vadībā un trešajā vietā Andra Bīriņa pilotētais „bobiks”. Kaut arī vēsturiskā tehnikas vienība pašos interesantākajos brīžos pieprasīja papildus mīlestības devu, tomēr apliecināja, ka par agru vēl to ievietot muzejā. Prasmīgi kopta, tā vēl var pacīnīties ar japāņu un angļu analogiem.
Apvienotajā „lielajā” klasē šoreiz toni noteica dažādu gadu TR2 čempionu Viļņa Zeizas un Vladislava Bergmaņa spēkošanās. Abi šogad startē ar gluži svaigiem TR3 klases spēkratiem. Vienam mērķim būvēti brīvas konstrukcijas prototipi ir sanākuši gan vizuāli līdzīgi, gan arī veiktspējas ziņā līdzvērtīgi. Visu izšķīra nianses. Likās, ka purvu nedaudz labāk „lasa” Zeiza, bet varbūt mājinieku vienkārši atbalstīja „savas sienas”. Katrā ziņā uzvarēja Zeiza, otrajā vietā Bergmanis. Senāka gada TR2 čempions Gundars Skudriņš vēl nav pārgājis uz portālu tiltiem, tāpēc palika trešais.
Paralēli lielajam sportam notika arī tūrisma kausa izcīņa. Lai arī teorētiski mazāk atbildīgs pasākums, bet emocijas brīžiem te mutuļo skarbāk, kā sportistiem. Pirmie dubļi vienmēr ir tie dziļākie un pirmie zaudējumi tie sāpīgākie. Bet pirmās uzvaras toties ir vis, vis skaistākās. Apsteidzot tādu bezceļa „monstru” kā Andri Užuli, uzvarēja Uģa Strazdiņa vadītā ekipāža.
Bet ko nu par to pagājušo! Pēc trim nedēļām nākamais čempionāta posms Rugājos. Ja kādam veselība atļauj, tad var sākt ar līgošanu turpat Rugājos. Viesmīlības tai pusē netrūkst. Tiksimies pēc saulgriežu svētkiem, lai sarīkotu kārtīgus latgaļu dubļu svētkus!
Teksts un foto: Indulis Vīdušs
