Ar saviem 932 000 km šis ir tas retais gadījums, kad auto vērtība vairs netiek vērtēta naudā, bet gan atmiņās un piedzīvojumos. Šo 1999. gada metāla gabalu varētu saukt par pilntiesīgu ģimenes locekli, kuram ar vecumu sirmo matu vietā parādās rūsgani pleķi pa virsbūvi. Tā vērtību var manīt vecās fotogrāfijās un pagriežot aizdedzes atslēgu, un tas no visiem ielas malā apsnigušajiem ierūcas pirmais pat visagrākajā ziemas rītā. Tāpēc atļaušos šo metāla dvēseli turpmāk rakstā saukt par “viņu” nevis “to”. Un, jo ilgāk viņš dzīvo kopā ar mūsu ģimeni, jo mazāk gribas tikt no viņa vaļā, pat neskatoties uz to, ka auto ir savu lielāko mūža daļu jau nokalpojis un nekad vairs nebūs jauns.
Mēdz teikt, ka ar laiku metāls “nogurst”, kas, šķiet, arī nav melots, taču, piemēram rāmja konstrukcija, lai arī aprūsējusi un vietām ir bijusi caurrūsējusi aizmugurējā daļā, joprojām kopumā ir stingra un spēcīga, neļaujot izsist no vietas virsbūvi vai piekares konstrukciju. Rūsa un sliktie ceļi droši vien ir šī metāla “noguruma” galvenie iemesli. Būs melots, ja teikšu, ka auto pēc 17 gadu dzīves Latvijā nav krāsots vai špaktelēts. Pirmās rūsas pazīmes parādījās tieši pirms tam jau locītajās un krāsotajās detaļās. Konkrētā auto gadījumā tas bija priekšējais, kreisas stūris. Šis bija defekts, kas bija noticis jau pirms auto iegādes, spārns bija krāsots un bleķi locīti. Visātrāk oranžīgie un brūnie pleķi iemitinājās sliekšņos, durvju apakšās un vietās ap vējstikla aili. Tāpat jāsaka, ka zem plastmasas uzlikām rūsai ļoti patīk uzkavēties, jo jebkura mazākā saskarsme beržoties, ar laiku noskrāpēs auto aizsargslāni, bet pateicoties tam, ka plastmasa nerūsē, neviens to rūsu tā īsti zem arku uzlikām nemanīs. Ir vietas virsbūvē un rāmī, kur smiltis un dubļi ielien tik tālu, ka pat ar karcher nākas ļoti piepūlēties, lai tās izmazgātu, piemēram, savāds ir aizmugurējo arku savienojums ar sliekšņiem, kuri ir atstājuši tādu mazu plauktiņu, uz kura vienmēr krājas dubļi.
Jā, auto ir uzticams un ērts pat liela auguma pārstāvjiem, bet diemžēl nav arī tā, ka visus šos 900 000 km mašīna ir vienmēr aizvedusi līdz mājām. Runājot par šo aspektu, manuprāt, ir jāizdala reizes, kad auto ir sabojājies, pateicoties vadītāja drosmei pārvarēt visdažādākos šķēršļus un tās reizes, kad auto salūzt, mierīgi braucot, uz šosejas. Te nu var minēt tādu mezglu bojāšanos kā pusasis, kuras priekšā ir atsegtas, pateicoties neatkarīgajam tiltam. Mežā pie skarbākiem apstākļiem tajās ieķeras zari, tad, kad gumijas aizsargi ir pārplēsti, iekšā tiek arī mitrums smiltis, līdz beigās no priekšas pēc asākas paātrināšanās dzirdami nepatīkami un dobji cirtieni. Jāpiebilst, ka arī aizmugurējās pusasis mēdz lūzt un vienu reizi tas notika pēc dzelzceļa pārbrauktuves, kad droši vien pirms tam jau ieplaisājusi, tā salūza pavisam. Kā arī pēc citas reizes, kad sniega kupena sevī bija noslēpusi betona blokus, kuri, maigi sakot, pieskārās aizmugurējā diska maliņai, kā rezultātā pusass nolūza, bet par laimi tilts palika vietā.
Ārā krīt arī priekšējie, apakšējie šarnīri, kuri no rūpnīcas iestiprināti tā, ka ritenim pie pastiprinātas slodzes tos rauj ārā, kā rezultātā ritenis kā vecs onkulis – izgāž vēderu uz āru, liekot mašīnai stumt arkā paslēpušos riepu, vēlāk disku. Liftējot uz šo detaļu palielinās slodze, jo tā pārāk maina savu leņķi, bet šī detaļa nav dārga, taču laikus to nenomainot var iekulties lielās naudas summās meklējot jaunu disku, riepu, varbūt par taisnojot un krāsojot spārnu un slieksni.
Pie priekšējā tilta vājajām vietām varētu arī uzskatīt stūres reiku, kura ar laiku sāk tecēt un risēs vai griežoties riņķī var nolūzt, atstājot stūri pilnīgā brīvkustībā kā spēļu vilciņu. Laikam ar to arī beidzas saraksts par to, kas te var salūzt un kas salūzīs, ja tādu auto pirks un būvēs. Un, lai arī tas ir viens no lētākajiem tirgū pieejamajiem landcruiser, tas nenozīmē, ka viņš ir sliktākais.
Motors ir orģināls, tam nav mainītas sprauslas, tam joprojām ir minimāli vai pat nekādi melnie dūmi, tas iedarbināsies arī ar veciem akumulatoriem, tam ir tikai laicīgi jāmaina eļļa un filtri. Tas ir 3.0 litru turbo dīzelis ar 125 hp un nieka 4 cilindriem, kas priekš mūsdienu standartiem ir šķietami maz, pie luksofora ar viņu nav vērts sacensties pat ar veciem bmw, bet visādi burbuļi un vecas c klases paliek tāpat var palikt spoguļos. Taču šīs mašīnas funkcija ir cita, un funkciju, lai arī vecs, bet viņš pilda ļoti labi. Pateicoties sadales kārbai, tas itin viegli var tikt augšā arī stāvākos kalnos un tam nepazudīs vilkme bez jebkādas iejaukšanās jaudas palielināšanā vai zobratu pāru mainīšanā. Piekabes un citu transporta līdzekļu vilkšana nekādas lielās problēmas nerada. Arī braucot vienkārši pa ceļu uzrāviens ir daudz maz pietiekams, priekš apvidus auto ir tīri ok, tā tomēr ir cita veida tehnika.
Labā kāja mūsu ģimenē ir padevusies ražena, tāpēc blakus gāzes pedālim ir 5 cm diametrā esošs caurums grīdas tepiķī. Pelēcīgais paklājs, kas klāj visa auto grīdu laikam ejot ir palicis raupjāks, bet joprojām tur ir un citur plīsis nav. Tāpat ļoti sen tur ir gumijas paklājiņi, kuri nu ir ļoti mainījuši savu sākotnējo izskatu, bet šāda tipa paklājiņi apvidus automašīnai un bezceļam skaitās piemērojamāki, jo gribot vai nē, būs tomēr jāizkāpj no tās mašīnas, un, iespējams, zolēm pielips smiltis, dubļi, mazi akmentiņi u.c.
Kad šofera sēdeklis sevi sāka iekrāsot drūmākos toņos, ja to salīdzināja ar pārējiem sēdekļiem, mašīnai tad bija ap 600 000 km. Mīkstais samts bija pārvēties par raupju audumu, kas, lai arī kopā turējās, bet norādīja uz “padzīvojošu” auto . Droši vien džinsi bija tie, kas palīdzēja sēdeklim ātrāk nodilt un iekrāsoties, bet jāpiebilst, ka arī dubļu izbraucieni sēdekļiem nebija gaidītākie notikumi. Orģinālais šofera sēdeklis tomēr salūza, un salūza tāpēc, ka vienā dienā tika stingrāk atspiesta mugura pret atzveltni, kura nolūza. Vēlāk ieliktais face lift 95 sērijas Landcruiser sēdeklis ar nedaudz modernāku auduma rakstu un pufīgāku paralonu zem tā bija daudz ērtāks un tikai, ja ļoti ieskatījās, varēja redzēt, ka jaunajam sēdeklim ir cits raksts. Ar laiku šo problēmu atrisinājām ar ādas salonu, kas nedaudz padara auto skaistāku. Auto stūre tā arī netika pāršūta, tagad tā ir gluda un slidena kā linolejs.
Auduma salona priekšrocības slēpjas tajā, ka vēsā ziemas rītā tas, lai arī vēss, tomēr ļoti ātri spēs saglabāt siltumu, kas izdalās starp ķermeni un sēdekli, kamēr ādas salons, lai arī stilīgāk izskatās, ir ērts dubļos (viegli tīrāms), bet saglabās savu vēsumu ziemās un būs šortiem nedraudzīgs arī karstās vasarās. Jāpiebilst, ka land cruiser ir spējis izveidot salonu tā, ka visi sēdekļi ļaujas virzībai uz abām pusēm, līdz ar to ir iespēja sēdekļus nolaist daudz maz līdzenā veidolā, lai divatā, bez liekām teltīm pārlaistu nakti pie dabas. Un naktis pie dabas, kad ugunskura gaisma apspīd to tumši zaļo māju uz riteņiem, ir īpašas. Ja jau mazajā PRADO versijā ir tik daudz vietas, bail iedomāties, cik daudz tās ir lielajos brāļos – simtajos un divsimtajos.
Ja jārunā par šī auto spējām skarbos apstākļos, tad neskatoties uz to, ka ir sagaidāmi visādi tehniska rakstura riski, viņš iet labi. Kad pirmā vinča vēl nebija oksidējusies dēļ sāls, nedaudz nopietnākos bezceļos ar viņu tika braukts regulāri. Bez agresīvām riepām un tikai ar pašbloķējošo (LSD) aizmugures tiltu viņš spēja turēt līdzi arī tiem, kuriem bija 35 un 37 collu riteņi. Visoptimālākais variants neko negraizot šai mašīnai ir 31 collu jeb 265/75 r16 riepu izmērs, taču arkas ar vieglu liftu ļaujas arī 33 collām, bet tā ir papildus slodze un degvielas patēriņš. Ar viņu ir šķērsotas tādas Latvijas upes kā Venta, Ogre, Lielā Jugla, Tebra, Amata un daudzas citas mazākas upītes un strautiņi.
Kopumā esmu ļoti laimīgs, ka man ir bijusi iespēja šādā pagājuša gadsimta brīnumā izaugt uz aizmugurējā sēdekļa un vēlāk pašam turpināt ar viņu doties piedzīvojumā. Katru reizi, kad atslēdzot viņam nomirgo pagriezieni, man patīk iedomāties, ka viņš mani sveicina, lai mēs atkal kaut kur dotos. Auto savu lielāko dzīves daļu ir pavadījis Latvijā, ar to maz ir ceļots ārpus tās robežām, bet krustām šķērsām ir izbraukts dzimtajā zemē. Te ir, bija un būs ko apskatīt, ja vien ļausies ceļa un neceļa burvībai.
Autors: Oskars Otomers
Foto: no autora arhīva
